“Karam pienākusi nāves stunda! Izsludināta neatkarība Kroātijai (Horvātija), Slovonijai (Slovēnija), Dalmācijai (reģions Horvātijā). Ungārijā ir streiki. Austriešu pulki atstāj Itālijas teritoriju un Serbiju...” Tā par situāciju Eiropā 1918.gada novembra sākumā lasāms laikrakstā “Līdums”. Savukārt, Rīgā “pēdējos pāris mēnešos sarodas arvien vairāk kara apstākļu izdzenātie iedzīvotāji. Kustība uz ielām paliek dzīvāka, tramvaji pilnāki. Saplūdumu manot arī tirdzniecībā. /../ Iebraucēji Rīgā uztur dzīvību. Viņi visu grib redzēt, kas par prombūšanas laiku palicis svešādāks...”.
Arī Valkā dzīve bija iegājusi mierīgākā ritmā. Bēgļi brauca prom. Cilvēki jau vēlējās miera laika ērtības, piemēram, apgaismotas ielas tumšajā diennakts laikā. Iedzīvotāji sūdzējās, ka “samērā garā Stacijas iela* taisni vakaros, ap vilcienu laiku, kad kustība ir ļoti dzīva, ir tik tumša. ka nākas sadurties ar pretimnācējiem. Sevišķi grūti šī tumsība sajūtama slapjā laikā jo iela nav arī viena no tīrākajām un kājnieku celiņi nav bruģēti, pilsētas valdei derētu padomāt, vai še nevarētu kā līdzēt”.
Nozīmīgs notikums Valkā bija jaunas skolas dibināšana. Tā bija zēnu un meiteņu sešklasīga latviešu vidusskola ar divām sagatavošanas klasēm. Līdz 1918.gadam pilsētā nebija šāda tipa nacionālas skolas latviešiem. Jaunā vidusskola atradās bijušās Tirdzniecības skolas telpās – Ūdens ielā Nr.1**. Tās direktors bija Jānis Stiprais***.
4.novembrī, skolas atklāšanas dienā, ēka bija izdekorēta ar zaļumu vītnēm. Svinīgo pasākumu iesāka mācītājs Jūlijs Kupčs. Mācītājs runāja par skolas uzdevumu – bez prāta izglītības skolai jākopj arī sirds izglītība. “Šis mērķis vislabāk izvedams latviešu, tautiskā skolā, kura var pieiet saviem audzēkņiem ciešāk klāt, nekā to var cittautiešu skola.” Pēc tam runāja direktors Jānis Stiprais, kurš iepazīstināja ar jaunās skolas dibināšanas gaitu, pūlēm un enerģiju, kāda bija jāpieliek, lai “Valkas latviešu sabiedrība tiktu pie nacionālas vidējas skolas”.
Uz svinīgo pasākumu bija ieradušies ap 500 cilvēku – gan skolotāji, gan skolēni ar vecākiem, gan arī citi ieinteresētie. Esot bijis par šauru, proti, cilvēki atradušies gan galvenajā pasākuma telpā – skolas lielākajā klases telpā; gan arī pārējās klašu telpās, kur nav bijis dzirdams oficiālo runātāju teiktais. Aculiecinieks laikrakstā “Līdums“ rakstīja: “Tie, kas bija klāt, personīgi varēja pārliecināties, cik lielu piekrišanu skolas atrod un kādas neērtības viņām stājas ceļā telpu ziņā jau pašā sākumā. Ikviens, kas piedzīvoja skolas atklāšanu, guva ieskatu, ka latviešu skolai ir tiesība uz labāku nākotni un tai no pabērna, kam jāpiemetas šur tur, jātop par pilntiesīgu mantinieci.”
Jaunajā skolā novembra sākumā bija pieteikušies aptuveni 400 skolēnu. Varēja vēl pieteikties arī pēc 5. novembra, kad skola uzsāka mācības. Ņemot vērā tā laika izglītības tradīcijas un arī telpu šaurību, meitenes mācījās priekšpusdienās, bet zēni pēcpusdienās. Skolas nauda par pusgadu bija šāda: sagatavošanas klasēs – 50 markas, VI klasē – 75 markas, V klasē – 100 markas, III klasē – 110 markas, II klasē – 125 markas, I klasē – 125 markas.
* Stacijas iela – tagad Valgā (Igaunijā) Jaama pst.
** Ūdens iela – tagad Valgā (Igaunijā) Vee tn. Nams Nr.1 nav saglabājies.
*** Jānis Stiprais /1870-1946/ bija latviešu skolotājs, mācību grāmatu autors, žurnālists un tautsaimnieks. Pirmā pasaules kara laikā evakuējās no Kurzemes uz Valku. Pēc kara atgriezās Tukumā – bija Tukuma ģimnāzijas direktors (1920–1922).
Publikācijai izmantots sabiedrisks, politisks un literārs dienas laikraksts ”Līdums”, kuru no 1915.gada 24.augusta līdz 1918.gada 1.decembrim izdeva Valkā.
Bijusī skolas ēka Ūdens ielā. Valga, 1970.-tie gadi.
Ēka nav saglabājusies. Vieta Valgā aptuveni aiz ēkām Kesk ielā Nr. 12 un 14.
Valkas novadpētniecības muzeja krājums
