13.06.2020
“Ziemeļlatvijai” – 95

Par laikraksta pirmajiem gadiem.

 

Izziņa:

"Ziemeļlatvija" – bezpartejisks, progresīvi–demokrātisks, nacionāls, politisks nedēļas laikraksts Ziemeļlatvijas pilsētām un laukiem, kuru izdeva 1925.-1940. g. Iznāca reizi nedēļā. Līdz 1929.gadam laikrakstu izdeva paju sabiedrība „Ziemeļlatvija”, pēc tam izdošanu pārņēma Jānis Rauska.

1940.gada 8.augustā darbību pārtrauca sakarā ar valsts varas maiņu. Pēc 1944.gada Valkas reģionālā laikraksta izdošana turpinājās ar citiem nosaukumiem:

1944.-1953.g. – "Mūsu Zeme",

1953.-1989.g. – "Darba karogs",

1989.-1992.g. – "Mūsu Zeme".

1992.gadā laikrakstam atjaunoja tā vēsturisko nosaukumu "Ziemeļlatvija".

 

Redaktori 1925.-1940.g.:

1925.g. 13.VI – 19.IX            Kārlis Oļģerts Kraujiņš /1879-1975/

1925.g. IX – 1926.g. VI         Augusts Kaksis /1886-1972/

1926.g. VI – 1932.g. VI         Nikolajs Bērziņš /1878-1932/

1932.g. VI – 1934.g. XII        Eduards Brīvība /1890-1979/

1934.g. XII – 1940.g. VIII     Herberts Kārlis Baltietis /1897-?/

 

„Ziemeļlatvijas” redakcijas kolēģija. Valka, 1935. gads.

No kreisās puses: I rindā 1. Jānis Blumbergs, 2. redaktors Herberts Kārlis Baltietis, 3. izdevējs Jānis Rauska, 4. Jānis Jaunzems; II rindā 1. Kārlis Vilumats, 2. Konstantins Folkmanis, 3. Kārlis Bundža, 4. Jānis Rauska (juniors), 5. Alberts Buiķis.

No Valkas novadpētniecības muzeja krājuma.

 

1925.gadā – 5 gadus pēc Valkas sadalīšanas – uzņēmīgi cilvēki Latvijas Valkā sāka izdot laikrakstu „Ziemeļlatvija”. Iespējams tāpēc, ka tik ilgi bija gaidījuši savu avīzi, valcēnieši vēlāk krīzes situācijās centās to saglabāt, spītējot dažādiem šķēršļiem - gan finansiālajiem, gan politiskajiem.

 

Laikraksta izdošanai uz to brīdi bija labs pamats – Valkai bija tipogrāfija un savs avīžniecībā pieredzējis izdevējs Jānis Rauska. Materiālai bāzei nodibināja paju sabiedrību „Ziemeļlatvija”. Tās pagaidu valdē darbojās: Jānis Bricmanis, Art. Kārklītis, Jānis Ķimins, Augusts Kaksis un Jānis Ampermanis. Pašā sabiedrībā ietilpa: Valkas izglītības biedrība, Piensaimnieku sabiedrība, apriņķa valde, patērētāju biedrība “Nākotne”, krāj-aizdevu sabiedrība pie Valkas Viesīgās biedrības, Viesīgā biedrība, Ērģemes lauksaimniecības biedrība, Kārķu bibliotēkas biedrība un 45 Valkas un apkārtnes ievērojamākie sabiedriskie darbinieki.

 

Izdošanas sākumā iecere bija grandioza – radīt laikrakstu, kas aptvers vārda tiešā nozīmē visu Ziemeļlatviju ar pilsētām: Valku, Alūksni, Smilteni, Mazsalacu, Rūjienu. Par pirmo redaktoru izvēlējās rakstnieku, žurnālistu Kārli Kraujiņu (ps. Rožmīlis), par darbvedi - grāmatvedi Arnoldu Bindži. Redakcijas kantoris atradās Semināra ielā Nr.19, kur tas bija līdz 1932.gadam.

 

Kārlis Kraujiņš jaunajam laikrakstam veltīja dzejoli ”Rudzu ziedā”:

Lēns vējiņš rudzu zelmeni līgo,

Kā vīraks ziedu putekļi kūp

Un apaugļo druvu dižauglīgo;

Spožs saules zelts caur mākoņiem drūp.

Kā eņģeļi balti tauriņi irās

Pa tumšāko vārpu plūdumu,

Vākt medu nastās bitītes dzirās

Pa rudzupuķu zilo šļūdumu.

Un dziesmu šūpolēs cīrulis ceļas,

Skan gaisos skaļi tā liru-lā;

Bet arājam sirdī prieki vien smeļas:

Būs graudi zeltītā birumā.

Un naktis, kad pērkonis zibina klusi,

Un grieza kad rudzu plūvajā griež, -

“Lai briedē!” – tu noteic un mierīgs dusi

Un sapņi tev bagātu pļauju spriež.

 

Jau pirmajos mēnešos laikraksts "Ziemeļlatvija" saskārās ar grūtībām, no kurām visbūtiskākā bija finanšu trūkums. Ātri izsīka ar pajām savāktais rīcības kapitāls, jo visi darbinieki, sākot ar redaktoru un beidzot ar tehniskiem spēkiem, bija algoti. Paredzētie ienākumi nerealizējās, un projekts par jauno laikrakstu neapšaubāmi būtu apstājies, kā daudzi citi tam līdzīgi, ja valcēnieši neuzupurētos un nebūtu neatlaidīgi. Radās pašaizliedzīgi ļaudis, kas ik mēnesi ziedoja prāvas naudas summas laikrakstam. Starp daudzajiem īpaši pieminami: aptiekārs Bernhards Zutis, J.Zutis, Dr. Jānis Lībietis, Jānis Ķimins, skolotājs Nikolajs Bērziņš, tirgotājs Kārlis Bundže, Pēteris Raudzēns, Augusts Rogainis, P.Skrīvers.

1925.gada rudenī laikraksts pārkārtojās – algoto darbinieku vietā stājās „idejiskie”, kas strādāja bez atlīdzības, tai skaitā redaktors. Pirmais bezalgas redaktors bija agronoms Augusts Kaksis, pēc tam skolotājs Nikolajs Bērziņš un tad Valsts Valkas arodskolas darbvedis Eduards Brīvība. Laikraksta darbības apjoms tika sašaurināts, uzmanību pievēršot Valkai un tās tuvākai apkārtnei.

 

Izcila loma „Ziemeļlatvijas” nostiprināšanā un izveidošanā bija izdevējam Jānim Rauskam /1873-1967/ un viņa dēlam Jānim /1911-1944/. Ar lielu uzupurēšanos viņš laida klajā numuru pēc numura, pacietīgi ļaujot uzkrāties parādam par drukāšanu. Ar laiku J.Rauska saprata, ka izdevīgāk viņam pašam kļūt par laikraksta izdevēju. 1929.gadā J.Rauska pārņēma laikrakstu ar gandrīz 4000 Ls lielu parādu, kuru dzēsa. Reālajā dzīvē par faktisko redaktoru kļuva viņa vecākais dēls Jānis Rauska (juniors), kurš izdarīja pārmaiņas laikraksta saturā un tehniskajā izpildījumā. Nostabilizējās lasītāju skaits. Redakcijas kantoris tika pārvietots uz Raiņa ielu Nr.9, kur atradās J.Rauskas uzņēmums – grāmatu apgādniecība, spiestuve un sietuve.

 

„Ziemeļlatvijas” izdevējs Jānis Rauska /1873-1967/–

Valkas uzņēmējs, sabiedriskais darbinieks. Valka, 1920.gadi.

No Valkas novadpētniecības muzeja krājuma.

 

Daudzu "Ziemeļltvijas"rakstu autors bija Jānis Rauska (juniors). Par sportu rakstīja Jānis Broks ar pseidonīmu Žuks, šaha nodaļu vadīja Valkas šaha meistars Alfrēds Eklons. Laikraksts iespieda arī stāstus un romānus turpinājumos. Redaktors N.Bērziņš tulkojis no krievu valodas angļu rakstnieka kapteiņa Frederika Marriata (Frederick Marryat; 1792-1848) romānu “Persivals Kins” (”Percival Keene”; 1842.g.). Viņš rakstījis arī feļetonus ar segvārdu Šņizreb (lasāms otrādi) par notikumiem pilsētā Aklav (lasāms otrādi). Jāņos Līgo dziesmu stilā sacerēja četrrindes dažādu Valkas ievērojamu pilsoņu aplīgošanai. Piemēram:

”Ķimerālis* lielījās

Valku celt saulītē;

Ko šis lielu saulē cels,

Pašam mēness pakausī.”

(*Antons Kimerals bija Valkas apriņķa valdes priekšsēdētājs un Valkas apriņķa vecākais.)

 

Redaktora N.Bērziņa laikā „Ziemeļlatvijai” bija korespondents Mandžūrijā (teritorija Ķīnas ZA). Viņš rakstīja savas domas par notikumiem dzimtenē ar pseidonīmu Turnavietis.  

 

1928. – 1936.g. par laikraksta līdzstrādnieku strādāja bankas ierēdnis Kārlis Bundža /1908-2002/: “Laikā, kad sāku darboties „Ziemeļlatvijas” redakcijā, par atbildīgo redaktoru darbojās Nikolajs Bērziņš, bet faktiskais redaktors, korektors, līdzstrādnieks, nereti arī salicējs un visu redakcijas darbu dvēsele bija Jānis Rauska (juniors). Trīsdesmitajos gados laikraksts iznāca 900 eksemplāros un maksāja 10 santīmu. Atbildīgais redaktors saņēma Ls 10.- par numuru, atkalpārdevēji 2 santīmus par numuru un daži līdzstrādnieki ½ - 1 santīmam par rakstu rindiņu. Jāaizrāda, ka „Ziemeļlatvija” bija solīdākais no Latvijas provinces laikrakstiem. Partiju laikos noteikti pilsonisks, nekad nenodarbojās ar ķengu rakstiem, kādas organizācijas vai personas nomelnošanu, bet ieturēja stingru, informatīvu līniju. Arī K.Ulmaņa gados centās, cik iespējams, izvairīties no obligātās vadoņa teikto runu iespiešanas.

 

J.Rauskas jaunākais dēls Visvaldis Rauska /1921-2008/ atcerējās, ka lasītājiem ļoti patikuši laikrakstā publicētie laika pareģojumi: ”Nezinu, kur tētis un brālis ieguva ziņas, bet pareģojumi gandrīz vienmēr piepildījušies, tādēļ to publicēšanu gaidīja. Toreiz laikrakstu izplatījām, piesūtot to lasītājiem bandrolē. Man vajadzēja palīdzēt avīzes salikt aploksnēs. Tāda bija mana līdzdalība laikraksta veidošanā. Tautā „Ziemeļlatviju” dēvēja par “ziemelīti” No tā secinu, ka mūsu avīzīti lasītāji bija iemīļojuši un gaidīja.

 

Ligita Drubiņa,

Valkas novadpētnicības muzeja

izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja

Rakstam pievienoti 1 komentārs(-i)

Arno Liepiņš, 2020-08-17 02:36
Kārlis Herberts Baltietis ir miris 1976.gadā un apbedīts Zaubes Vidus kapos. (Nāves gads ir uz kapa plāksnes.)