Tas, kas notika izglītībā Eiropā 19.gadsimta 30.gados, radīja interesei arī tagadējās Latvijas teritorijā. Mācītāji, kuru pārziņā bija tautas izglītošana draudzēs, lēma par kvalitatīvu skolotāju sagatavošanu. Šim nolūkam Kurzemē un Vidzemē dibināja skolotāju seminārus.
Bruņniecības dibinātais Vidzemes draudžu skolu skolotāju seminārs darbību uzsāka 1839.gada novembrī Valmierā, bet Valkā tas darbojās no 1849.gada līdz slēgšanai 1890.gadā. Mācību iestādes uzdevums bija sagatavot Vidzemes latviešu un igauņu apgabalu evaņģēliski luteriskām draudzēm skolotājus, ķesterus (mācītāju palīgus) un ērģelniekus. Seminārs atradās Vidzemes muižnieku apgādībā un pārziņā. Savukārt tiešais priekšnieks arvien bija kāds mācītājs.
Mācību valoda draudzes skolotāju seminārā bija vācu. Īpaša uzmanība tika veltīta audzēkņu muzikālajai izglītībai. Semināra 51 darbības gadā pilnu mācību kursu apguva 479 audzēkņi. Semināra beigšanas atestātu ieguva vēl 5 brīvklausītāji un 24 papildkursu apmeklētāji. Semināra audzēkņi pēc tautības lielākā daļa bija latvieši un aptuveni ¼ daļa – igauņi.
Vidzemes draudžu skolu skolotāju semināra vadītāji bija:
1839.–1881. g. – pedagogs Jānis Cimze (Johannes Zimse; 1814.-1881.);
1881.–1883. g. – Vidzemes lauku skolu padomnieks mācītājs Johans Heinrihs Guleke (Johann Heinrich
Guleke 1821.-1889.);
1883.–1890. g. – mācītājs Frīdrihs Hakmanis (Friedrich Hackmann; 1853.-1893.).
Vidzemes draudžu skolu skolotāju seminārs bija ļoti populārs sava pirmā vadītāja Jāņa Cimzes laikā. Tautā to joprojām dēvē par Cimzes skolotāju semināru. Jānis Cimze savu pedagoģisko izglītību ieguva 1836.–1838.g. Vācijā Veisenfelzas (Weißenfels) skolotāju seminārā. Tā direktors tobrīd bija Dr. Kristians Vilhelms Harnišs (Christian Wilhelm Harnisch; 1787.-1864.) J.Cimze klausījās kurlmēmo skolotāja Frīdriha Morica Hilla (Friedrich Moritz Hill; 1805.-1874.) lekcijas un ieguva arī kurlmēmo skolotāja tiesības.
Gan studiju laikā, gan pēc izcili pabeigtām mācībām Veisenfelzā, Jānis Cimze ceļojot kājām iepazinās ar Viduseiropas: Rietum- un Dienvid-Vācijas, Šveices, Austrijas, Ziemeļitālijas, Elzasas un Lotringas – semināriem un skolām.
1838.gada septembra beigās Jānis Cimze nonāca Berlīnē un pēc Valmieras mācītāja Karla Antona Maksimiliana Ferdinanda Valtera (Carl Anton Maximilian Ferdinand Walter; 1801.-1869.) ieteikuma viņš vēl gadu klausījās lekcijas Berlīnes Universitātē. Piemēram, ievērojamo pedagogu Frīdrihu Vilhelmu Ādolfu Dīstervēgu (Friedrich Wilhelm Adolph Diesterweg; 1790-1866) pedagoģijā, profesoru Georgu Andreju Gableru (Georg Andreas Gabler; 1786.-1853.) filozofijā un pedagoģijas vēsturē, profesoru Augustu Johanu Vilhelmu Neanderu (August Johann Wilhelm Neander; 1789.-1850.) teoloģijā. Jānis Cimze respektēja savus skolotājus un vēlējās maksimāli izmantot Vācijā iegūto izglītību un pieredzi. Viņš arī Vidzemē centās radīt semināru pēc labākajiem Eiropas paraugiem, kurus bija iepazinis mācību laikā Vācijā.
Vidzemes draudzes skolu skolotāju semināra audzēkņi dārzā pie semināra. Valka, 1880.gadu sākums.
Foto F.Kajanders Valkā.
Tagad Valkas novadpētniecības muzejs Rīgas ielā 64, Valkā.
Vidzemes draudžu skolu skolotāju semināra absolventi – latvieši un igauņi – vēlāk darbojušies ne tikai kā izcili skolotāji (piemēram, Dāvids Dambergs, Tenis Grīnbergs (Tõnis Grünberg)), bet arī, sastādījuši mācību grāmatas (piem., Jānis Bankins, Andrejs Erlemans (Andreas Erlemann)), vadījuši korus (piem., Indriķis Zīle, Frīdrihs Augusts Sēbelmans (Friedrich August Saebelmann)), dibinājuši dažādas biedrības (piem., Mārtiņš Ūdris, Hanss Einers (Hans Einer)), nodarbojušies ar literatūru (piem., Miķelis Krogzemis, Mihkels Kampmā (Mihkel Kampmaa)), valodniecību (piem., Jānis Kauliņš, Ado Grencšteins (Ado Grenzstein)), bijuši aktīvi sabiedrības locekļi (piem., Kārlis Brēmanis, Karls Roberts Jakobsons (Carl Robert Jakobson)). Vairāki turpinājuši izglītību tālāk un kļuvuši, piemēram, par mācītājiem (piem. Ādams Jende, Pauls Undrics (Paul Undritz)) vai profesionāliem mūziķiem (piem., Baumaņu Kārlis, Aleksandrs Lete (Aleksander Läte)).
Jānis Cimze, ņemot vērā Vācijas paraugu, bija iniciators skolotāju konferencēm. Pirmā Vidzemes skolotāju konference notika 1848.gadā Turaidā.
No Ernesta Jūlija Henčela (Ernst Julius Hent`schel; 1804.-1875.) Veisenfelzā un profesora, komponista Ludviga Kristiāna Erka (Ludwig Christian Erk; 1807.-1883.) Berlīnē Jānis Cimze guva pārliecību, ka daiļa dziedāšana ir viens no labākajiem un sekmīgākajiem tautas izglītības līdzekļiem – tautas siržu izglītotāja un kopēja. Tādēļ viņš veicināja kora dziedāšanas attīstību – apmācīja savus audzēkņus dziesmu harmonizēšanai, kora diriģēšanai. Pats J.Cimze ir harmonizējis vairākas tautas dziesmas un sastādījis kora dziesmu krājumu “Dziesmu rota” (1872.-1884. g. izdotas 8 daļas). Šis krājums kļuva par pamatu repertuāram I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos 1873.gadā. Dziesmu svētku tradīcija, kuras saknes meklējamas Jāņa Cimzes izglītībā Vācijā, kļuvusi par kultūras neatņemamu sastāvdaļu Latvijā un Igaunijā. To organizēšanā un norisē liela nozīmē bija J.Cimzes vadītā semināra absolventiem. Piemēram, I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos (1873.g.) no Vidzemes piedalījās 32 kori, no tiem 26 vadīja J.Cimzes bijušie audzēkņi, kā arī visu “dziesmu karos” godalgoto koru diriģenti bija “cimzieši”.
Latvijas izglītības vēstures pētnieki uzskata, ka Jāņa Cimzes Vidzemes draudžu skolu skolotāju seminārā ieviestās audzināšanas idejas, kuras balstās uz viņa Vācijā iegūto izglītību, ir laikmetīgas un vairāk kā 150 gadus teorētiskie akcenti audzināšanas humānajā virzībā nav būtiski mainījušies.
Ligita Drubiņa,
Valkas novadpētniecības muzeja
izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja
