Pirms 100 gadiem, nosakot Latvijas un Igaunijas valstu robežu, sadalīja Valkas pilsētu. Robežas starptautiskās šķīrējkomijas priekšsēdētājs Britu impērijas armijas virsnieks un militārais ierēdnis Stīvens Džordžs Talents (Sir Stephen George Tallents) 1920.gada 1.jūlijā paziņoja savu lēmumu – Rezolūciju Nr.1.
Šajā publikācijā neliels ieskats par to, kāds bija ceļš līdz šim lēmumam.
Robežu jautājums starp Latviju un Igauniju kļuva aktuāls jau 1917.gadā – tūlīt pēc Februāra revolūcijas – saistībā ar Vidzemes un Igaunijas guberņu pagaidu pārvaldes organizēšanu. Tad radās vajadzība agrākās administratīvās iestādes aizstāt ar jaunām. Lēmumu par Igaunijas guberņas pagaidu administratīvo pārvaldi Krievijas Pagaidu valdība izdeva 1917.gada 30.martā, un tajā bija noteiktas arī guberņas jaunās robežas. Jau toreiz laikraksts “Līdums” publicēja rakstu, kurā paredzēja, ka Valka varētu radīt problēmas: “Latvijas un Igaunijas robežu jautājums jau labi sen ir uz dienas kārtības, bet gan vairāk teorētiski un polemiski. Tagad pie viņa jāiet praktiski. Un praktiski viņš dažā vietā var pat novest pie asa konflikta. Tāda konflikta vieta var būt mūsu Valka, kurā pēdējos gados diezgan mākslīgi saradušies igauņu iedzīvotāji un pavisam mākslīgi saņēmuši savās rokās pilsētas pašvaldību. Valka ir senā latviešu pilsēta, jo visapkārt tai ir latviešu zemes, latviešu pagasti. Igauņu iedzīvotāji pēc sava sastāva galvenā kārtā tikai kolonisti. Ja latvieši Valkā nav varējuši pilsētas pārvaldībā ar noteicošu vairumu piedalīties, tad tur vainīgs vairāk viņu politiskais un ekonomiskais kūtrums un tas apstāklis. ka visas pilsētas latviešu apdzīvotās nomales, kā Lugažu laukums un tā sauktais Smēķa gals ir bez kādām vēlēšanu tiesībām. /../” Robežu noteikšanai dabā starp Vidzemes un Igaunijas guberņu 1917.gada 12.septembrī izveidoja jauktu robežu komisiju 10 cilvēku sastāvā (pieci no katras puses).
Turpmākie notikumi – vācu okupācija un padomju vara – robežu komisijas darbu pārtrauca. Kad robežu jautājuma risināšana atkal atsākās, tad tās jau vajadzēja vilkt starp valstīm, nevis guberņām. Tas izrādījās krietni sarežģītāk. 1917.gadā robežu komisijām radās domstarpības par Ainažiem un dažiem pagastiem, bet 1920.gadā par strīdu objektu kļuva Valka, kuras piederību Latvijai 1917.gadā Igaunija neapstrīdēja. Tagad arī Igaunija pieteica teritoriālas pretenzijas uz Valku un daļu no Valkas apriņķa zemēm, kas atradās Valkas pilsētas tuvumā.
1919.gada 21.jūlijā tika noslēgts līgums starp Latvijas un Igaunijas pagaidu valdībām, kuras vadīja Kārlis Ulmanis /1877-1942/ un Jāns Tenisons (Jaan Tõnisson; 1868–1941?). Tajā bija noteikta demarkācijas līnija*, kas jāieņem igauņu karaspēkam: Salacas–Sedas upe–dzelzceļa tilts uz dienvidiem no Strenču stacijas–Vijciems–Gaujiena–Jaunmuiža–Ape–Apukalns–Veclaicene–Šemerica–Poltanova. Tā nebija robežlīnija, bet Igaunijas delegācija vēlākos robežu strīdos uz to atsaucās, kaut šā līguma 13.§ bija noteikts, ka jautājuma apspriešanai un galīgai valsts robežu noteikšanai starp Igauniju un Latviju tiek iecelta jaukta komisija 5 locekļi no katras valdības. Tomēr šī komisija saviem spēkiem nespēja vienoties par abām pusēm pieņemamu lēmumu. Tādēļ 1920.gada 22.martā vienojās, ka robežas noteiks šķīrējtiesa, par kuras priekšsēdētāju kļuva Stīvens Džordžs Tallents (Sir Stephen George Tallents; 1884–1958), par palīgiem – pulkvedis Henrijs Rovens–Robinsons (colonel Henry Rowan-Robinson; 1873–1947) un lords Eriks Džeimss Desmonds Kaledons (Eric James Desmond Caledon; 1885–1968).
Robežas šķīrējtiesa izstrādāja trīs priekšlikumus:
A priekšlikums – paredzēja Valkas dalīšanu puslīdz vienādās daļās (no Pedeles upes gar elektrostaciju, dalot arī dzelzceļa staciju Valka I). Pēc priekšsēdētāja angļu pulkveža Robinsona domām, tas būtu labākais variants;
Saskaņā ar B priekšlikumu – gandrīz visu Valku, izņemot Lugažu laukumu un Putraskalnu, vajadzēja atdot Igaunijai;
C priekšlikums – paredzēja atdot Igaunijai visu Valku un tās apkārtni, par ko solīja atdot Latvijai visus igauņu ieņemtos Latvijas pagastus un vēl 20 miljonus marku lielu atlīdzību. Uz to Latvijas šķīrējtiesas locekļi aizrādīja, ka nedomā pārdot savus tautiešus.
1920.gada 1.jūlijā pieņēma B priekšlikumu.
Skats uz Lugažu priekšpilsētu – jauno Valku, kuru 1920.gada 1.jūlijā piešķīra Latvijai. Valka,1920.gads.
Valkas novadpētniecības muzeja krājums.
Latvijas Valkai tika: Lugažu laukums (tagadējās Valkas austrumu daļa no robežas pie Varžupītes līdz Beverīnas ielai), Lugažu draudzes kapsēta (tagad Cimzes) un Putraskalns; nozīmīgākās ēkas – Lugažu draudzes baznīca ar draudzes skolu, bijušo skolotāju semināru – Cimzes un Tērauda – ēkas un “mazā stacija” jeb šaursliežu dzelzceļa līnijas Pērnava–Valka–Stukmaņi (tagad Pļaviņas) stacijas ēka.
Valkā 1920.gadā nedēļa pirms 18.jūlija izvērtās par īstiem Jurģiem. Saskaņā ar robežkomisijas lēmumu naktī no 17. uz 18.jūliju bija noteikta Latvijas–Igaunijas robežas slēgšana. Respektīvi līdz 18.jūlijam iedzīvotājiem bija jāizvēlas, par kuras valsts – Latvijas vai Igaunijas – pilsoņiem viņi izvēlas palikt. Kā jau to varēja sagaidīt, no “igauņu Valkas” izceļotāju skaits bija liels – 2500: prom devās visi tie latvieši, kas vien varēja atrast kādu kaktiņu, kur novietot mantas. “Putras kalnā un apkārtējās lauku mājās visi malkas šķūnīši un klētis ir ieņemti,” – tā rakstīja “Jaunākās Ziņas” 1920.gada 20.jūlijā. Tā kā robežu komisija nebija izsludinājusi, kādi būs evakuācijas noteikumi, tad daudzos iedzīvotājos bija bailes, vai vēlāk būs iespējams izvākties. Tādēļ daudzi latvieši steigā likvidēja savas igauņu pusei piedalītās saimniecības, ciezdami lielus zaudējumus.
Dzeloņdrāšu žogs – Latvijas–Igaunijas robeža Valkā Raiņa–Sõpruse ielā. Valka, 1920.gadi.
Valkas novadpētniecības muzeja krājums.
Pilsētā parādījās divkārša dzeloņdrāšu sēta, kurai cauri izlīst bija gandrīz neiespējami. Pārejas punkts pār robežu pašā Valkā bija ierīkots tikai vienā vietā -uz Semināra–Sepa ielas.
Latvijas–Igaunijas robežas pārejas punkts Valkā Semināra–Sepa ielā. Valka, 1922.gads.
Valkas novadpētniecības muzeja krājums.
Latvijai piedalītās Valkas priekšpilsētas daļas saskaņā ar Ministru kabineta 1920.gada 22.novembra rīkojumu ieguva patstāvīgas pilsētas statusu un tika nosaukta par Valku.
Par situāciju Valkā 1920.gadā uzreiz pēc robežas novilkšanas var uzzināt Valkas novadpētniecības muzejā noskatoties dokumentālu animācijas filmu “Vieta, kur sākas valsts” (2013.g.; 15 min; tulkota igauniski un angliski).
Šā gada rudenī Valgas Muzejs (Igaunija) ieplānojis tradicionālo vēstures konferenci veltīt Latvijas–Igaunijas valsts robežas noteikšanai un Valkas sadalīšanai. Izvērtējot 100 gadus senos Valkai liktenīgos notikumus varbūt gūsim jaunas atziņas?
Skaidrojums:
*Demarkācijas līnija - līnija vai josla, kas šķir divas teritorijas, armijas, puses, kuras noslēgušas mieru vai pamieru.
„ Priekšsēdētāja rezolūcija attiecībā uz Valkas pilsētu
(Rezolūcija nr.1.)
Valkas jautājums ir visas robežu lietas kardinālpunkts. Uz šo jautājumu attiecošies fakti ir sīki izmeklēti un pietiekoši skaidri. Šis jautājums ir ticis izsmeļoši un veikli iztirzāts man priekšā no abu pušu priekšstāvjiem. Subkomisija ir izmeklējuse šo jautājumu, piegriežot vislielāko uzmanību pilsētas dalīšanas lietišķībai. Neskatoties uz nacionālām jūtām, kuras izsauktas caur disputiem, jautājums pats par sevi ir tiešām grūts problems, kurā atrast taisnību un apmierinošu atrisinājumu ir fiziski neiespējams.
Pastāvīgi es centos panākt vienošanos starp abām delegācijām, bet galu galā skaidri bija redzams, ka nav izredzes uz tādu vienošanos. Tādēļ uz 22. marta līguma pamatu izšķirt šo jautājumu piekrita man.
Esmu uzmanīgi un ar atbildības pilnīgu apzināšanos apsvēris visus priekšlikumus, kurus cēla priekšā komisijas sēdēs, un visas tās domas, pie kurām biju nācis pēc ilgas un rūpīgas pārdomāšanas. Es nācu pie skaidra slēdziena, ka robežu līnija, kura iet caur Valkas pilsētas galveno daļu, sakropļotu viņas aktivitāti un apdraudētu viņas dzīves spēju. Tādēļ ievērojot 22. marta līgumā apzīmētos principus, pie kuriem man jāturas pie jautājuma izšķiršanas, es nolemju, ka:
1.Valkas galvenā daļa piekrīt Igaunijai.
2.Valkas stacija Valka Nr. 1 piekrīt Igaunijai ar pienācīgu atvieglinājumu no Igaunijas valdības puses priekš satiksmes uz Latviju un no Latvijas.
3.Valkas mazākā daļa piekrīt Latvijai.
4.Valkas stacija Nr. 2 uz Alūksnes-Valkas-Pērnavas līnijas piekrīt Latvijai, pie kam Igaunijas intereses tiek ievērotas, cik tālu tās saistītas ar šā dzelzceļa darbību.
Man izliekas par vajadzīgu atzīmēt, ka pulkvedis Robinsons, kā apakškomisijas
priekšsēdētājs, kuram bijuse izdevība sīki iepazīties un vietas ar šo jautājumu, piekrīt šim lēmumam.
Iepriekš komisiju darbības noslēgšanas es sev atstāju tiesību, sīkāki specificēt dažus apstākļus attiecībā uz divu dzelzceļu darbību, kura rodas nepieciešama sakarā ar augšminētiem punktiem 2 un 4, kā arī elektrības izsniegšanu tai Valkas daļai, kura piekrīt Latvijai, un varbūt arī citus jautājumus, kuri celtos no šīs rezolūcijas. Es nolemju, ka robežas Valkas tuvākā apkaimē ies sekošā kārtā, pie kam laiks, kad šis lēmums nāks spēkā, tiks noteikts vēlāk:
No aizžogojumu savienošanās, apmēram 165 asis drusku uz vakariem no Vilandes-Tērbatas ceļu savienošanās ziemeļos, uz dienvidiem gar dārzu un citu ierīcību muguras pusi, kuri tieši pieder pie mājām gar Vilandes ceļu; gar robežu starp Holterti un Eisfeldtes īpašumiem uz Tērbatas ceļa; tālāk gar šā ceļa ziemeļu pusi uz galveno Pedeles upes tiltu; tad gar šā tilta un Rīgas ielas vakaru daļu uz to vietu, kur Varžupe krusto Rīgas ielu, tālāk gar veco Valkas pilsētas robežu uz Valkas-Rīgas dzelzceļu.
Valkā, 1. jūlijā 1920.g.
S.G.Tallents,
Anglijas priekšstāvis, priekšsēdētājs robežu komisijā. ”
(Avots: “Valdības Vēstnesis” 1920.gada 8.jūlijs; Nr.151.; 1.lpp.)
Sagatavoja:
Ligita Drubiņa,
Valkas novadpētniecības muzeja
izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja.
