Savu viedokli par potēšanos pirms gandrīz 150 gadiem paudis Jānis Cimze /1814-1881/ – Vidzemes draudzes skolu skolotāju semināra vadītājs 1839.–1881.gadā.
18. un 19.gadsimtā pāri mūsu zemei gājušas dažādas sērgas, no kurām populārākās bija mēris, bakas un holera. Piemēram, 19.gadsimtā Latvijas teritorijā bijušas piecas holeras pandēmijas. Tolaik tautā valdīja uzskats, ka aizsargāšanās pret slimībām ir velnišķīga. Tas radīja arī dažādas baumas.
1873.gadā mūsu valsts teritorijā plosījās ceturtā holēras pandēmija. Jānis Cimze uzrakstīja rakstu vakcinācijas atbalstam, kuru publicēja laikraksts “Mājas Viesis”. Tā nosaukums ir “Jaunais dundurs, jeb bēdīgi piedzīvojumi”. Semināra direktors savās runās un rakstos mēdza izmantot dažādas līdzības. Arī šajā publikācijā viņš to izmantojis – baumas, par kurām viņš raksta, izplata dundurs. Raksts ir garš, tādēļ citēšu dažas vietas.
J.Cimzes minētais raksts sākas šādi: “Kad dundurs astē, tad lops sāk bizot. Citi lopi to redzēdami, bizo pakaļ. Uzreiz visi bizo. Dundurs paliek, kur bijis, nabagi lopiņi noskrienas par velti, paliek neēduši /../ Lops ir lops, un dundurs paliek dundurs. Tā tas bijis, tā tas būs, kamēr lopu dumjība pastāvēs. Bet, Dievam žēl, bizošana ne vien pie lopiem, arī pie cilvēkiem atrodama.”
Ķeizars bija izsludinājis obligāto potēšanos. Par tās mērķi arī izplatījās dažādas baumas. Viena bija saistīta ar paredzamajiem armijas manevriem, kā rezultātā tiktu nopostīti zemnieku lauki.
Tas laiks bija arī tā saucamais “mērnieku laiks”.* Ar to bija saistīta otra no baumām, kas izplatījās tautā saistībā ar potēšanos. Muižnieki, esot izdomājuši saglabāt savas zemes, lai tās netiktu zemniekiem: “Dundurs dzied nu tāļāki tā: Vidzemes lielkungi esot gudri kungi; viņi apņēmušies par to gādāt, ka, lai tāda slava izejot, ka Vidzemē esot atkal kalēris (Cholera) kājās un liela miršana. Bet Ķeizars ar esot ļoti gudrs kungs. Tukšai valodai viņš neticēšot. Tādēļ jāgādājot, ka tiešām daudz, daudz cilvēku mirstot. Bet tad atkal pašiem kungiem būtu liela skāde: pietrūktu strādnieku, pietrūktu mājas pircēju un citu ļaužu. Tādēļ tad tikai jāmirstot bērniem un veciem ļaudīm. Tādēļ, tā dzied dundurs tāļāk, lielkungi pierunājuši dakterus, lai šie potēdami to izdarot. /../ Lai dakteri ņemot divējādas potes glāzītes: balto priekš vāciešiem, melno ar ģifti (indi) priekš latviešiem, un tā lai latviešus nonāvējot. Tad nenākšot ne Ķeizars uz „manevri," nedz arī mērnieki zemes dalīšanas dēļ.“
Savu rakstu J.Cimze noslēdz sekojoši: “Mīļi latvieši, mīļi Vidzemnieki! Jūs esat man savu dārgāko mantu, savus dēlus uzticējuši, viņu miesu un dvēseli manā rokā nododami. Vai kāds var sūdzēties, ka ir pievilts, ka dēls ir nogalināts? Vai iekš 34 amata gadiem nebūšu Jūsu uzticības pelnījis?
Šo ziemu pat seminārī visi tika otru reizi potēti, pie kā tas vēl nebija mājā izdarīts. Vai kāds ir miris? Vai kāds ir vājš palicis ? Neviens! Visi nupat aizgāja spirgti un veseli uz svētkiem mājā.
Tādēļ lūdzu: Neklausat dunduram! Liekat potēt visus, kas vēl nav potēti! Liekat otrreiz potēt visus, kas tik vienreiz potēti! No 200 pirmo reizi potētiem viens dabū niknās vātis; bet no otru reiz potētiem tikai no 2000 vienam šī slimība pielīpot. Un ja nu viens pats dakteris tīšām ar ģipti potēdams tavu bērnu nonāvētu, tad nāc, un ņem manu dzīvību, lai iet zobs pret zobu, acs pret aci.
Bet dundurs var būt sacīs: Neticiet viņam! Viņš stāv lielu kungu skolā un runā viņiem pa prātam. Uz to tik vien atbildēšu: kalpot kalpoju savu mūžu lieliem kungiem un latviešiem; bet pa prātam dzīvot, darīt un runāt es dzenos tikai – Dievam.
Tādēļ iedrošinājos beidzot lūgdams lūgt: Neklausiet dunduram, bet steidzaties pie potēšanas! Steidzaties – pirmo un otro reiz! Dakteri nav blēži, nedz slepkavas; bet dundurs ir lielais blēdis. Kas viņam tic, tas grēko pret savu un sava tuvāka dzīvību un parāda, ka viņš niekiem un bezdievīgai valodai ticēdams ir nožēlojams muļķis.
N.B. Lūdzu visus cien. redaktorus, lai bez kavēšanās pilnīgi uzņem šo rakstu savās lapās.
J.Cimze, semināra direktors.
Valkā, pūpolu svētdienā, 1873.”
* 1860.gada 13.novembrī Krievijas impērijas ķeizars Aleksandrs II parakstīja „Vidzemes zemnieku likumu”, pēc kura Vidzemes guberņas muižniekiem bija zemniekiem jāierāda izpirkšanai paredzētā zeme. Šim nolūkam vajadzēja precīzi noteikt katras zemnieku saimniecības robežas un novērtēt zemes kvalitāti. Šis process ilga daudzus gadus.
(Lai raksta citāti būtu saprotamāk uztverami mūsdienu lasītājam, tajos vietām veiktas stilistiskas un gramatiskas izmaiņas.)
Avots: “Mājas Viesis” 1873.gada 14. (26.) aprīlī, Nr.15.
Vidzemes draudzes skolu skolotāju semināra
direktors 1839.-1881.g. Jānis Cimze /1814-1881/.
Valka, apt. 1870.gadu 2.puse. Foto F.Kajanders.
Cēsu vēstures un mākslas muzeja krājums
Sagatavoja:
Ligita Drubiņa,
Valkas novadpētniecības muzeja
Izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja
