27.09.2022
Pirms 100 gadiem Valkā atklāja pieminekli “Senlatviešu karavīrs”

Valcēnieši aizsteigušies rīdziniekiem priekšā. Viņi uzcēluši saviem kritušiem brāļiem skaistu pieminekli, rakstīts 1922. gada 2. oktobrī laikrakstā ”Jaunākās Ziņas”. Iepriekšējā dienā – 1. oktobrī Valkā 1919. gada kaujās par Latviju kritušo Valmieras kājnieku pulka karavīru brāļu kapos atklāja pieminekli ”Senlatviešu karavīrs”. Autors bija tolaik jaunais mākslinieks Jēkabs Emīls Millers (1889-1979; pēc 1922. gada – Melderis). Tā realizācijā piedalījās arī tēlnieks Vilhelms Vilis Jānis Treijs (1892- ?).

 

Uz pieminekļa atklāšanu Valkā bija ieradušies ap 6000-7000 cilvēku – Brīvības cīņu dalībnieki, aizsargi, sabiedrisko organizāciju pārstāvji, skolu jaunatne un daudzi citi no visas Ziemeļlatvijas. Protams, arī valsts augstākās amatpersonas, piemēram, Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste (1859-1927) un apsardzības ministrs Gustavs Zemgals (1871-1939), kā arī ģenerāļi: bijušais armijas virspavēlnieks Jānis Balodis (1881-1965) un Jānis Apinis (1867-1925), pulkvedis Krišjānis Berķis (1884-1942) un luterāņu mācītājs Voldemārs Maldonis (1870-1941). Bija arī daudzi latvieši no Igaunijas Valkas, kā tolaik dēvēja Valgu.

 

 

          

 

 

Svētku dalībnieki pulcējās sporta laukumā (tagad Lugažu laukums). Pēc tam, kad plkst. 12.00 prezidents Jānis Čakste un apsardzības ministrs Gustavs Zemgals pieņēma parādi, visi kārtojās svinīgam gājienam. Maršruts bija sekojošs: Lugažu laukums–Rīgas iela–Tālavas iela–Pedeles ceļš (tagad Varoņu iela). ”Gājiens ir tik garš, ka viens gals jau aizsniedza pieminekli, otrs – vēl uz Lugažu laukuma,” komentēja ”Jaunākās Ziņas”.

 

 

 

Brāļu kapos klātesošos vispirms uzrunāja Valkas apriņķa vecākais Jānis Ozoliņš (1883-1941): ”Esam sanākuši, lai parādītu savu mīlestību un pateicību, ko neliekuļoti sirsnīgi sūtam pret saviem varoņiem.”

 

 

J. Ozoliņš lūdza prezidentu J. Čaksti atklāt pieminekli. Prezidents savu uzrunu noslēdza ar vārdiem: ”Tauta, kura pate sevi cienī, nekad nepazudīs. Brīvība un neatkarība ir augstākā manta, cēlākais ideāls.” Kad no pieminekļa noslīdēja pārklājs, sekoja trīskārtīgs salūts, pēc tam klātesošie dziedāja valsts himnu ”Dievs, svētī Latviju!”. Daudzu acīs mirdzējušas asaras... Iesvētīšanas ceremoniju vadīja mācītājs V. Maldonis. Pēc tam teica runas, nolika vaiņagus un ziedus. Valkas apriņķa priekšnieks lasīja apsveikuma telegrammas, kuras bija sūtījuši, ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics (1887-1925) un daudzi citi, kas nevarēja ierasties. Pasākumu ar dziesmām papildināja dubultkvartets ”Latvija”, Valkas koris diriģenta Ozoliņa vadībā un Vijciema koris.

 

 

 

Pēc svinībām brāļu kapos prezidents J. Čakste sporta laukumā pieņēma karaspēka parādi un teica patriotisku runu.

      

 

 

Svinību dalībniekiem bija sarīkots kritušo varoņu piemiņas mielasts. Jānis Čakste galda runā uzsvēra Valkas lielo nozīmi mūsu nacionālās atbrīvošanas vēsturē.

Svētku diena Valkā noslēdzās ar koncertu vidusskolā, kas toreiz atradās ”Cimzē” – bijušajā J.Cimzes vadītā skolotāju semināra ēkā (tagad Valkas novadpētniecības muzejs).

 

Pateicoties Valkas fotogrāfam Teodoram Oskaram Kuplajam (1901-1932) pieminekļa “Senlatviešu karavīrs” atklāšanu 1922. gada 1. oktobrī varam vērot arī pēc 100 gadiem.

 

Piemineklis tapa par tautas saziedotajiem līdzekļiem. Ziedojumu vākšana sākās 1922. gada februārī. Īpašās ziedojumu “listes” jeb veidlapas naudas līdzekļu ziedošanai, kuras iespieda Valkā Jāņa Rauskas (1873-1967) tipogrāfijā, izmantoja līdz 15. aprīlim. Līdzekļu vākšana turpinājusies arī pēc šī datuma. Lielāko daļu nepieciešamās summas ziedoja Valkas apriņķa iedzīvotāji. Saziedotās naudas atlikumu izlietoja kapu uzlabošanai un sakopšanai.

 

                       

 

 

Kad 1. oktobrī brāļu kapos Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste noņēma pieminekļa aizsegu, klātesošo skatam atklājās piemineklis, ko atspoguļojis gleznotājs un mākslas zinātnieks Uga Skulme (1895-1963): ”/../ un pašā virsū kā goda sargs varoņu atdusas vietā uz vairoga atspiedies senlatviešu kareivis, kā visu te aprakto tēvs, kurš skumst gan par apraktajiem, bet ir arī lepns par iegūto. Šī figūra tīri ēģiptiska miera un daiļuma pilna. /../” Piemineklis veidots impresionistiskā stilā, tādēļ pirmā acumirklī, jo īpaši tuvumā raugoties, tas šķiet neparasts. Turpretī no dažu desmitu soļu attāluma – piemineklis atstāj cēlu iespaidu. Aprakstu U. Skulme turpināja šādi: ”Ar lielu meistarību te apstrādāts granīts: nav ne formu ārdošu iedobumu, ne lieko izcilumu – kareivja figūra visa izveidota izstieptā piramīdā. /../ Šis Millera darbs ir pirmais lielākais mūsu klusajā tēlniecībā. Pirmā lielā stila parādība, kurai piemīt meistarības mirdzums – ne par velti Valkas vienkāršā tauta sajūsmināta par Millera ”dieviņu”.”

 

                     

 

1937. gada vasarā Latvijas pastmarkām izlaida jaunu sēriju ar Latvijas brīvības pieminekļu attēliem. Uz 20 santīmu pastmarkas bija iespiests piemineklis “Senlatviešu karavīrs” 1919. gada kaujās par Latviju kritušo Valmieras kājnieku pulka karavīru brāļu kapos Valkā.

 

                                                            

 

 

Pieminekļa “Senlatviešu karavīrs” liktenis turpmākajā simtgadē:

   1950. gadu sākumā demontēts. Aprakts netālu no uzstādīšanas vietas – otrā pusē Varoņu ielai;

   1988. gada 10. oktobrī atrasts un izrakts;

   1990. gada 11. novembrī atklāts pēc atjaunošanas darbiem.

Pieminekļa demontēšanas laikā sabojāto sejas daļu nerestaurēja. Tā palika kā zīme, lai tauta atcerētos, ka nekādu mērķu vārdā nav pieļaujams vandālisms un necieņa pret mirušo piemiņu.

 

 

Ligita Drubiņa,

Valkas novadpētniecības muzeja

izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja

 

Izmantots Valkas novadpētniecības muzeja krājums, LNB Digitālās bibliotēkas materiāli.

Rakstam vēl nav pievienoti komentāri.