Valka 1.pasaules kara gados kļuva par ievērojamu sabiedriskās un kultūras dzīves centru, jo atradās tālu no frontes. Ziemeļvidzemes mazpilsēta uzņēma visu lielo bēgļu saimi, deva viņiem mājvietu. Iedzīvotāju skaits pilsētā pieauga līdz 35 000.
1915.gada augustā no Rīgas uz Valku pārcēlās politiskais, sabiedriskais un literārais dienas laikraksts „Līdums”. Kopā ar to pilsētā ieradās latviešu žurnālisti, literāti, sabiedriskie darbinieki, kuri strādāja redakcijā, piemēram, laikraksta redaktors Otto Nonācs /1880-1942/, Jānis Akuraters /1876-1937/, Antons Austriņš /1884-1934/, Ādolfs Erss /1885-1945/, Kārlis Skalbe /1879-1945/. Kādu laiku Valkā dzīvoja un strādāja arī rakstnieks, žurnālists un tulkotājs Pāvils Rozīts /1889-1937/, dzejnieks Jānis Sudrabkalns /1844-1975/, rakstnieks, dzejnieks, prozaiķis, publicists, atdzejotājs Edvarts Virza /1883-1940/ un daudzi citi latviešu inteliģences pārstāvji. Valkā viņi turpināja savu radošo darbību. Daži savos darbos pieminējuši arī Valku – kāds to sauc konkrēti vārdā, cits vienkārši apraksta mazpilsētas dzīvi, ņemot te redzēto un piedzīvoto par paraugu. Daudzi daiļdarbi pirmo reizi publicēti uzreiz laikrakstā ”Līdums”, kuru izdeva Valkā līdz 1918.gada 1.decembrim. Piemēram, E.Virzas “Lielpilsētas ritmi mazpilsētā”, “Valka. Pļaujas svētki”, J.Sudrabkalna “Raports Apollonam”.
Ar pseidonīmu Oliveretto 1918.gada 16.jūnija laikrakstā “Līdums” publicēts Jāņa Sudrabkalna apjomīgais dzejolis “Raports Apollonam”, kurā autors piemin tā laika latviešu radošās inteliģences pārstāvjus, kas izklīduši. Piemēram, dzejnieku, prozaiķi un politiķi Kārli Skalbi, žurnālistu un rakstnieku Ādolfu Ersu /1885-1945/.
Valkā dzīvoja un aktīvi darbojās arī viens no nozīmīgākajiem 20.gadsimta latviešu rakstniekiem, arī dzejnieks, prozaiķis, publicists, atdzejotājs Edvarts Virza (īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna). Savā plašajā dzejolī “Lielpilsētas ritmi mazpilsētā” viņš (tāpat kā J.Sudrabkalns) attēlo Valku un latviešu kultūras darbinieku gaitas. Piemēram, pieminētā Mirdza ir aktrise Mirdza Šmithene /1887-1978/; Tija – aktrise Tija Banga /1882-1957/; Kolibrīts – dziedātāja Helēna Ersa /1895-1949/, žurnālista, rakstnieka Ādolfa Ersa sieva; Kroders - publicists Arturs Kroders /1892-1973/. E.Virza atspoguļojis arī 1918.gada Pļaujas svētkus Valkā dzejolī “Valka. Pļaujas svētki”. Dzejolī pieminēti: aktieris, režisors un tulkotājs Kristaps Koškins /1875-1931/ un aktieris Ludvigs Laus /1877-1943/.
Uz Valkas fona 1918.gadā tapis arī Kārļa Skalbes dzejolis “Mazpilsētiņā”, kas pirmo reizi publicēts sabiedriskā un literārā mēnešrakstā “Jaunā Latvija” 1918.gada Nr.2.
Pieminētie dzejoļi, kas savus pirmpublicējumus piedzīvoja pirms 100 gadiem, ataino ne tikai mazpilsētas vidi un uzbur sabiedrības rosību tajā. Lasot tos gūstam priekšstatu arī par latviešu valodu un dzejas stilu pirms 100 gadiem.
Kārlis Skalbe. “Mazpilsētiņā”
Klusas mājas, klusi ļaudis
Klusi savas gaitas iet
Tik uz sētām un uz korām
Gaiļi kareiviski dzied.
Nē, nav zudusi šī zeme,
Spirgti vēji vēl še pūtīs
Lepnums vēl un drosme skarba
Kvēlo viņas gaisu krūtīs.
[Pirmo reizi publicēts “Jaunā Latvija” 1918.g. Nr.2]
Oliveretto [J.Sudrabkalns]. “Raports Apollonam”
[Tiek publicēts dzejoļa fragments]
/../
Tie citi visi sablīvēj`šies Jaun Atēnās – Valkā,
Kā kādā Parnasiskā talkā.
Pa laikiem Kārlis Skalbe
Ar pantiem vārīgiem, kā rožu zalbe,
Mums sirdis skar;
Tad pretī star
Mums gaišas Jāņu pļavas
Uz zelta bišu pilnas dravas;
Pa gadiem šiem nekas nav viņa namā grozīts.
No Kaukāza ir atbrauc`s Pāvils Rozīts
Ar turcietēm un trioletām,
Un citām mantām retām.
Tam līdzi gaidāms Jaunsudrabiņš,
Kas bērniem Baltā Grāmatā tik labiņš.
Pašlaik pār mūsu galvām it kā šļūdons,
Ir pārkāries te Plūdons,
Ar jaunu dzejoļkrājumu,
Kur skolas apdziedāt tas Viae dolorosae gājumu.
No senām dienām Austriņš, Ers
Te promenē
Un dāmu sabiedrībā dominē
(Kāds sods par nepatiesībām nu mani ķers?!),
Te arī Akuraters,
Kam dzejas krāters,
Gan rāmāks kļuvis,
Un citi vēl, starp kuriem Jūlijs Roze
Kā negaiss spožs ir gruvis
Draud Grīnam kāda pedagoģiska un gudra sklerioze,
Kur gudrības tas sadēsta uz soliem skolās;
Toties` Tev uzticīgi solas
Būt abi brāļi Bārdas,
Kas apmetušies kreizē, tuvākas kur reņģes gardas. /../
[Pirmo reizi publicēts “Līdumā” 1918.gada 16.jūnijā]
E.Virza. “Lielpilsētas ritmi mazpilsētā”
[Tiek publicēts pilnībā]
Pēc Petrogradas ielām, koncertiem un dumpjiem,
Kur aizvien mazāk galvu paliekas uz rumpjiem,
No viņas pieminekļiem, palastiem un tiltiem,
Un krasta granītiem no saules stara siltiem,
Un marmordievietēm, kas dārzos redzas plikas,
No augstas Eiropas un ielu politikas,
Un gvardiem sarkaniem — nu atnests esmu es,
Kur Valka klusi snauž pie rāmās Pedeles,
Kur ieiet istabās ar aromātiem jaukiem
Vējš, atskriedams no mežiem un no auzu laukiem.
Še atpūtīšos es no trakās lielpilsētas
Kaut kādā namiņā, kam apkārt dārzs, kam sētas
Ir vītas apiņiem un puķu dobēs cieši
Zied tulpes, magones un jautrie gaiļapieši.
Bet velti! Lielpilsētas niknie ritmi skan
No slejām “Līdumā” un ielas pretim man.
Vēl dienas gaisma nav pa lāgam iesākusies,
Kad apkārt manam namam atskan visās pusēs
Tik liela dārdoņa, ka nams šis lapām līdz,
Ko vēji purina, pie visiem stūriem – trīc.
Skrien automobiļi un ratu rindas garas,
Un logu slēģi man no trokšņiem vaļā darās.
Un gatavs, saīdzis es apskaust kādu brīd’
Tās lapas, saules lietās, kuras jautri spīd
Man pretim mierīgi uz dārza augstiem kokiem,
Zem kuriem, nopietnis un tāļš no visiem jokiem,
Dzer ātri kafeju verandā redaktors.
Drīz skanēt sāk ap mani visu trokšņu kor’s
Šai ielstūrī, kur kopā vienā straumē, plati,
Bez apstājas plūst zirgi, cilvēki un rati,
Un troksnis pavairojas, defilēt kad sāk
Man garām visa Valka arvien drudžaināk.
Cik ļaužu dažādu un kādas jautras ainas!
Lūk, jaunās ebrejietes, kas tik pilnkrūtainas
Ar tērpiem viļņainiem, zem kuriem deg un trīc
Viss, kas rauj vīrišķīgo pasauli sev līdz.
Ka izticis uz ielas — neslēpj savu prieku
No tuvās pansijas bars bālu iemītnieku.
Tie mūsu darbinieki visās tanīs sfērās,
Kas, laikam ātri skrejot, latvjiem vaļā vērās.
Ar cieņu viņu vārdus visa Valka sveic,
Tie čukstēdami iet, bet, ja kāds diktāk teic
Kaut vārdu latviski — sejs viņiem metas baigs,
Vai nepaspīd kaut kur tik saiminieces vaigs.
Dimd trokšņi diktāki un mani māc kā murgs.
Ar lielu portfeli, drūms, Roze, dramaturgs,
Pie loga pienācis, man pasaka “Labrīt!”
Un neapstājies projām aizsteidzas tūlīt
Pilns dzejām, vīna, sievietēm un drāmām.
Te kaut kas atskanēt liek ārkārtīgām lamām:
Uz stūra sadūrušies, braucējiem par bēdu,
Guļ divi vezumi uz mūžu augšupēdu.
“Nu visas olas beigtas! Kur tu brauc? Vai durns?”
Te ielīdis caur logu mitris zirga purns
Un galva spalvaina ar acīm brīnumainām
Uz brīdi manī skatās. Bet no citām ainām
Es mirklī aizrauts tieku. Steigdamās kaut kur
Iet Mirdza, ko pie rokas Vilis Bergmans tur.
Tā liekas neesam no šitās zemes mājām,
Un lapu vieglās ēnas dreb zem viņas kājām.
Un tad bez pavadoņa it ne viena paša
Alise Brehman iet, kas ir kā lauku dvaša.
Ir cita Alise vēl, kura dažu brīd’
Man it kā pavarduguns dienu tumsā spīd.
Kas tur gar acīm man tik krāšņi nozibsnīja?
Tā aizsteidzās gar logu daudzkrāsainā Tija,
Cik ilgi vien tik ļauj viņš, puķēm aizkrauts, sīks,
Es apbrīnoju to, kāds stāvs tai elastīgs.
Kā klausīdamies soļo Sudrabkalns un dzird
Jau, liekas, slavu, kas no nākotnes tam vird,
Jo visi jutekļi tam ļoti asināti,
Bet ko lai darām mēs? Viņš meitu mīl — es māti.
Uz brīdi trokšņi mazāk manus nervus plēš,
Bet temperamenta un steigas pilnais vējš
Liek manim uztraukties. Uz ielas, kaisles kaisā
Viņš lapas plēš, dzen smiltis, saceļ brunčus gaisā.
Ar vēju cīnīdamies, aiziet Erss, tam līdz
Slīd, apkārt skatīdamies, mazais Kolibrīts,
Viss saulē vizēdams ar garām matu pīnēm.
Tad ātri, it kā trenkts no trīssimts libertinēm,
Drāž, avīžpaku nesdams, Akuraters, kam
No tāles Kroderi redz pakaļ soļojam,
Kurš kaut kur rāpties grib pa dienu slidām kāpēm,
Pilns lielām kultūras un mīlestības slāpēm.
Ar galvu ieķerdamies ķerainos un garos
Pār ielu pārkārušos kāda koka zaros,
Steidz Austriņš, vērdamies šās dzīves jautrā drāmā,
Un pazūd virzienā nevienam nezināmā.
Top trokšņi klusāki ap mani katru brīd’.
Jau pēdējs saules zaigs tik liepu galos spīd.
Es beigts. Man izmocīta dvēsele un seja
No tiem, kas dienā še man priekšā defilēja.
Te krēslā sadzirdu — vēl kādi rati trauc
Un dikti iesaucas balss kāda: “Važon, brauc!”
Es skatos: Pāvils Rozīts. Kurp tam ceļojums?
Tik ielu laterņi to pasacīt zin mums.
Jau gandrīz visi trokšņi aizgāj’ši pie dieva.
Te iezibas pie loga cigarete tieva,
Un klusi pabrīnos es savam vēlam viesim,
Caur stiklu satumsušo balss skan: “Eidiņ, iesim!”
Tas Skalbe. Izeju. Uz ielām viss jau kluss.
Mēs laukos aizejam, kur redzam vakarus,
Kas zili, zaļi, sārti dziest pār mežu tālu.
Tumšs. Tikai lielceļš stiepj caur krēslu lentu bālu.
Ne Valku redzam vairs, ne viņas Pedeles.
Zāļsmaržu ieelpodams, rāmi klausos es,
Kā taurē nakti šurp, lai beigtos dienas drāma,
Govs, satumsušos laukos kaut kur maurodama.
[Pirmo reizi publicēts “Līdumā” 1918.gada 29.augustā]
Edvarts Virza. “Valka. Pļaujas svētki”
Ak, izdzīvošanās un priecāšanās smalkā!
Ak, lietus gāzēm plūstot, pļaujas svētki Valkā!
Un ļaužu bari plūda zālē aumaļām,
Kas izgreznota bija puķēm pēdējām,
Ko dod mums nopļautie un novīstošie lauki.
Tur latvietība bija, tās stūrgalvīgais spars
Un zemes nenomāktais, mūžam jaunais gars.
Še rudens savienojis bija straumē vienā
Kā Valku, tā ar to, kas stāv pie viņas cienā.
Un, aktierbalsiem savu pievienodams,
Tur gailis dziedāja. Kā harmoniju dodams
It visam – rukšķināja sivēns kaut kur maigi,
Un sirdis iedegās un iesvelmējās vaigi,
Kad ļaudis klausījās kā pastartiesas zvanā
Amerikāniskajā vairāksolīšanā,
Ar kuras kliedzieniem pilns zālē bija gaiss.
Še vīnušniekiem dots vārds bij pēdīgais.
Un aplausi un smiekli lidoja caur zāli,
Kad Koškins uzstājās ar Lauu ģeniāli.
Lai dzīvo latvieši, kas vēl ar zemi cīnās!
Drīz visur gaudot sāks pa mājām kuļmašīnas,
Un rudens atnākdams sauc visiem ļaudīm ņipri:
“Ak, topiet bagāti, ja gribiet stāvēt stipri!”
[Pirmo reizi publicēts “Līdumā” 1918.gada 17.septembrī]
Paldies Valkas novada centrālās bibliotēkas galvenajai bibliotekārei novadpētniecības darbā Janai Čākurei, un LU Akadēmiskās bibliotēkas J.Misiņa bibliotēkas bijušajai galvenajai bibliotekārei Velgai Kincei!
Valka, apt. 1917.gads. Attēla kreisajā pusē divstāvu ēka Lielā Kalēju ielā Nr.6 (tagad Sepa iela Valgā
Igaunijā), kur no 1916.gada līdz 1917.gada 1.pusei atradās dienas laikraksta “Līdums” redakcija un kantoris.
Valkas novadpētniecības muzeja krājums
