Pagasta skolas bija viens no izplatītākajiem pamatizglītības iegūšanas veidiem laukos Latvijas teritorijā 19.gadsimtā. Saskaņā ar zemnieku brīvlaišanas likumu Vidzemē (1819.g.) uz katriem 500 vīriešu kārtas iedzīvotājiem vajadzēja atvērt vienu pagasta skolu. 1860.-jos gados valdība sāka pievērst lielu vērību izglītības jautājumiem. Savukārt Baltijas muižniecība, lai lauku skolas paturētu savā pārziņā, ķērās pie pagasta skolu dibināšanas. Augošais skolu tīkls un kvalificētu pedagogu trūkums pagasta skolās sekmēja skolotāju semināra dibināšanu.

Vidzemes muižniecība 1871.gadā atvēra Valkas pagastskolu skolotāju semināru, kurā mācības uzsāka 1.oktobrī (13.okt. – pēc jaunā stila). Semināra uzdevums bija sagatavot skolotājus pagasta skolām Vidzemes latviešu distriktā (apgabalā). Oficiālā mācību valoda skaitījās latviešu, jāmācās bija divi gadi. Valcēnieši to dēvēja par latviešu semināru, lai atšķirtu no J.Cimzes vadītā draudzes skolu skolotāju semināra, kurā mācības notika vācu valodā.  Semināristiem mācību kursa noslēgumā bija jānokārto pagasta skolas skolotāja eksāmens. 

1871.gadā par semināra direktoru iecēla Cēsu draudzes skolas skolotāju Ādamu Tēraudu /1830-1891/ – J.Cimzes vadītā draudzes skolu skolotāju semināra bijušo audzēkni. Lai gan direktora pienākumus Ā.Tērauds izpildīja kārtīgi, bez kādām piezīmēm, tomēr muižniecība uz viņa darbu raudzījās skeptiski. Tai bija aizdomas, ka seminārā neveicina vācietību, bet semināristos modina tautisku apziņu. Tādēļ pēc laukskolu padomnieka (1872.-1889.g.) Johanna Heinriha Gulekes /1821-1889/ ierosinājuma Vidzemes laukskolu pārvalde 1872.gadā pieņēma lēmumu, ka semināra direktora amatu var ieņemt cilvēks tikai ar akadēmisku (augstāko) izglītību (Ā.Tēraudam šādas izglītības nebija) un izsludināja pieteikšanos uz amatu. To uzzinājis Ādams Tērauds atteicās seminārā strādāt. Viņa aiziešanu no semināra muižniecība tomēr nevēlējās, jo viņš bija labs pedagogs. Lai kļūdu izlabotu, Ā.Tēraudu tomēr atstāja kā otru direktoru ar agrākajām tiesībām līdz pat semināra slēgšanai. Semināristu liecībās parakstījās abi direktori.

Uz semināra pirmā direktora amatu 1872.gadā kandidēja arī pedagogs, publicists, valodnieks Kronvaldu Atis /1837-1875/, bet savas pārlieku nacionālās nostājas dēļ viņa kandidatūra netika pieņemta. Par pagastskolu skolotāju semināra direktoru laukskolu padomnieks J.H.Guleke izraudzījās Valkas apriņķa skolas skolotāju Kārli Fovelīnu (Carl Fovelin), kas direktora amatu uzņēmās 1873.gada vasarā. 1875.gada pavasarī K.Fovelīns iesniedza skolu virsvaldei lūgumu atbrīvot viņu no semināra direktora amata. Savā iesniegumā cita starpā rakstīja, ka viņam neesot vajadzīgās patikas un tieksmes semināra vadīšanai un arī divos nostrādātajos gados viņš tās nevarējis iegūt. Pēc K.Fovelīna uz pagasta skolotāju semināru par direktoru J.H.Guleke uzaicināja mācītāju no Podolijas guberņas (tag. Ukrainā) Kārli Balzonu (1836- ?; Karl Balson).

Galvenos mācību priekšmetus: latviešu valodu, matemātiku, pedagoģiju un dabas mācību seminārā pasniedza Ādams Tērauds. Latviešu valodu viņš mācīja no paša sastādīta manuskripta, jo semināra kursam atbilstošas latvju gramatikas nebija. Viņš daudz darīja latviešu terminoloģijas izstrādāšanā dažādos mācību priekšmetos, jo pagastskolu skolotāju seminārs bija vienīgais, kurā mācības notika latviešu valodā. Ā.Tērauds ir sastādījis vairākas mācību grāmatas matemātikā.

Pēc Valkas pagastskolu skolotāju semināra mācību plāna audzēkņi apguva: reliģijas mācību (Bībeles vēsturi, katķismu u.c.), valodas (latviešu, vācu, krievu), pasaules zinības (dabas zinību, ģeogrāfiju, vēsturi), mūziku (vijoles spēli, dziedāšanu), rakstīšanu, zīmēšanu, vingrošanu un skolas zinības. Galveno uzmanību veltīja reliģiskai audzināšanai. Latviešu valodā vajadzēja iemācīties labi lasīt, rakstīt un metodiski pareizi mācīt šo priekšmetu pagasta skolā. Lai gan mācības Valkas pagastskolu skolotāju seminārā notika latviešu valodā, tomēr lielu vērību pievērsa arī vācu valodas mācīšanai. Krievu valoda gan ietilpa mācību plānā, taču semināra darbības sākuma posmā tā neskaitījās obligāts mācību priekšmets. Augstākas prasības bija vācu valodas zināšanām, jo semināristiem bija uzdevums sagatavoties visu priekšmetu mācīšanai arī vācu valodā, ja tāda vajadzība rastos. Pie semināra izveidoja pagasta skolu, kurā audzēkņi vingrinājās stundu pasniegšanā.

Par skolotājiem Valkas pagastskolu skolotāju seminārā strādājuši arī bijušie J.Cimzes vadītā draudzes skolu skolotāju semināra audzēkņi:

            1871.-1874.g.  - Pauls Balzons /1850-1901/;

            1872.g.- ?        - Georgs Fedders /Juris Feders; 1847-? /

            1876.-1881.g.  - Ādams Bukbārdis /1854-1897/;

            1880.-1887.g.  - Dāvids Kibermanis /1854-? /.

Seminārā izmantoja vācu mācību grāmatas. Stundās audzēkņi un skolotāji runāja kā latviski, tā vāciski, toties ārpus mācību stundām viņi sarunājušies tikai vāciski. Atestāti par semināra beigšanu bija noformēti vācu valodā.

Pirmajā mācību gadā Valkas pagastskolu skolotāju seminārā uzņemti 27 audzēkņi (nav zināms vai visi beidza kursu):

Aleksandrs Ābels                    Ādams Krieviņš

Miķelis Balodis                       Teodors Lipsbergs

Jānis Bērziņš                          Kārlis Mudīgs

Pēteris Bērziņš                       Pēteris Linde

Jānis Bērzons                         Jānis Ozols

Kārlis Burbergs                       Andrievs Raģis

Pēteris Čakste                         Jānis Ramiņš

Pēteris Dolmans                      Jānis Rebāns

Pēteris Dzirkalis                      Pēteris Vēciņš

Jānis Gangnuss                       Juris Vējiņš

Pēteris Jauntīrāns                    Indriķis Vinklers

Jānis Junga                            Dāvids Vīstucis

Indriķis Kamenskis                 Jānis Ziediņš

Kārlis Kesners

Otra mācību gadā uzņēma 18 audzēkņus. No 1882. – 1886.gadam semināru beidza 89 jaunie skolotāji. Precīzs semināra absolventu skaits nav zināms, bet tas varētu būt aptuveni 250 -300.

Bijušie Valkas pagastskolu skolotāju semināra audzēkņi strādāja galvenokārt Vidzemes pagastu skolās par skolotājiem. Absolventu vidū minami žurnālists, bibliogrāfs Āronu Matīss /1858-1939/, skolotājs, folklorists, bibliotekārs Dāvis Ozoliņš /1856-1916/, skolotājs Dāvis Ķepītis /~1853-1939/ un daudzi citi, kuri strādāja galvenokārt Vidzemes pagastu skolās par skolotājiem.

Kopš 1876.gada Valkas pagastskolu skolotāju seminārs atradās speciāli celtā ēkā (tagad Semināra iela Nr.27 Valkā). Jaunā ēka izmaksāja vairāk nekā 14 000 rbļ. To cēla latviešu būvmeistari Andžs Liberts un Jānis Putniņš. Līdz ar jaunās ēkas iegūšanu pagastskolu skolotāju seminārs mainīja mācību kursu – jaunus audzēkņus uzņēma katru gadu un viņi mācījās tāpat divus gadus (tas bija divklasīgs mācību kurss). Līdz tam bija vienklasīgs kurss – jaunu klasi uzņēma, kad iepriekšējā bija beigusi savu divu gadu apmācību.

1885.gada decembrī mācību apgabala kurators Mihails Kapustins /1828-1899/  aicināja Skolu virsvaldi visus seminārus nodot Tautas apgaismošanas (Izglītības) ministrijas pārziņā. 1887.gada 12.jūnijā Vidzemes muižniecība landtāgā (muižnieku sanāksmē) nolēma slēgt Valkas pagastskolu skolotāju semināru, ko pati bija atvērusi. Tādā veidā muižnieki atbildēja uz Krievijas valdības prasību – pakļaut visas Baltijas guberņās esošās mācību iestādes Izglītības ministrijai. Mācību apgabala kurators M.Kapustins ziņoja Izglītības ministrijai, ka seminārs Valkā tika atvērts pamatojoties uz 1860.gada Zemnieku likumiem. Tā kā semināra mācību plānu neapstiprināja valdības ieceltās skolu iestādes, tad muižniecība pati to slēdza bez valsts iestāžu atļaujas.

Valkas pagastskolu skolotāju seminārā divos mācību gados nevarēja apgūt plašākas zināšanas. Taču toreizējos apstākļos arī šim semināram bija ievērojama loma skolu nodrošināšanā ar vismaz elementāri sagatavotiem skolotāju kadriem.

Ligita Drubiņa,

Valkas novadpētniecības muzeja

izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja

Ēka Semināra ielā Nr.27, kuru uzcēla 1876.gadā pagastskolu skolotāju semināram. Valka, 1904.gads.  Valkas novadpētniecības muzeja krājums