I pasaules kara piektajā gadā – 1918. gadā, vācu okupācijas laikā, Valkā nodibinājās jauns teātris: “…teātrim jābūt kā nākamā latviešu nacionālā teātra iesākumam un tādēļ tas jādibina kā centrāls latviešu teātrs, lai viņu pārvaldītu, tagad vai vēlāk, kāda centrāla visas latviešu tautas kultūras iestāde. /../ teātrs tūdaļ arī nodibinājās un viņu nosauca par “Latviešu Pagaidu Nacionālo Teātri”.
(“Jaunā Latvija” 1918. g. Nr. 2)
Latviešu pagaidu Nacionālā (turpmāk tekstā - LPN) teātra vadība un pārvalde atradās teātra valdes un direkcijas rokās. Ikdienā teātra darbību organizēja Mākslas un Saimnieciskā komisija. Mākslas komisija lēma, piemēram, par darbinieku un aktieru pieņemšanu teātrī. Saimnieciskās komisijas atbildībā bija galvenokārt finanšu joma.
LPN teātrī gan kā režisori gan aktieri bija nodarbināti: Vilis Bergmanis, Kristaps Koškins, Ēriks Lauberts, Jānis Plūme, Teodors Podnieks un Jānis Simsons. Kā aktieri darbojās: Otīlija Āriņa, Tija Banga, Hermīne Bensone, Alise Brehmane, Tekla Kronberga, Ludvigs Lau, Jēkabs Libeks, Reinis Oto Parņickis, Mirdza Šmithene, Ludmila Špīlberga, Irma Vēsmiņa un citi.
Teātra mērķis, veidojot repertuāru, sākotnēji bija pievērsties latviešu oriģinālliteratūrai. Saviem atklāšanas svētkiem, kas notika 23. aprīlī, LPN teātris izvēlējās Jāņa Raiņa skaisto tautas dziesmu „Pūt, vējiņi” (režisors Jānis Plūme), kas kļuva par šī teātra visvairāk izrādīto lugu. Teātra otrā atklāšanas izrāde bija Rūdolfa Blaumaņa tautas luga „Ļaunais gars” (rež. Vilis Bergmanis).
1918. gada vasaras sezonā (aprīlī – jūlijā) LPN teātris iestudēja desmit latviešu autoru lugas. Tomēr kā skatītājos, tā arī teātra vadībā bija sajūtama vēlēšanās pēc modernās drāmas. Tādēļ nolēma iestudēt arī Henrika Ibsena lugu un sezonu noslēdza ar viņa drāmu “Būvmeistars Solness” (rež. Jānis Plūme). Ziemas sezonā (septembrī – novembrī) LPN teātris pirms došanās uz Rīgu paspēja Valkā iestudēt septiņas lugas – gan latviešu, gan cittautu autoru dramaturģiju. LPN teātra pēdējā pirmizrāde Valkā notika 30. novembrī. Tā bija Reiņa un Matīsa Kaudzītes “Mērnieku laiki” Pāvila Gruznas dramatizējumā (rež. Teodors Podnieks).
LPN teātra repertuārā bez jau pieminētajiem autoriem bija arī Aspazijas, Annas Brigaderes, Jūlija Pētersona, Jaunā Stendera, Edvarda Vulfa (arī Puliera Padēls), Volodimira Vinničenko un Montegi Glass lugas.
LPN teātris darbojās Valkā Latviešu Viesīgās biedrības namā Maskavas ielā Nr.10 (tagad Valgā Kesk iela, nams nav saglabājies). Par sarīkojumu zāles izmantošanu teātris ar biedrību noslēdza līgumu.
Maskavas ielas sākums Valkā (tagad Kesk iela Valgā) no Jāņa baznīcas. 20.gs. sākums – 1906.g.
Ēka ar “X” uz jumta attēla labajā malā – Valkas Viesīgās biedrības sarīkojumu zāle (nav saglabājusies).
No Valkas novadpētniecības muzeja krājuma
Kā jau pie dibināšanas tika lemts, LPN teātris sniedza izrādes ne tikai Valkā, bet regulāri izbrauca arī viesizrādēs. Pirmā izbraukuma izrāde (J. Raiņa “Pūt, vējiņi!”) notika 4. maijā Mazsalacas Viesīgā biedrībā. LPN teātris septiņu mēnešu laikā ar izrādēm viesojies aptuveni 17 vietās. Visbiežāk izbraukuma izrādes rīkotas Valmierā un Cēsīs. Ar viesu izrādēm LPN teātris pabija arī Strenčos, Alūksnē, Madonā, Tirzā, Dzērbenē, Jaunvālē, Limbažos, Smiltenē, Rūjienā un citur provincē. Arī Rīgā notika divas LPN teātra viesizrādes. Savukārt, 1918. gada 10. septembrī teātris viesojās Tērbatā (Tartu, Igaunija) Vanemuines teātrī – ar H. Ibsena lugu “Būvmeistars Solness”. Uz Tērbatu 1917. gada septembrī, pēc Rīgas krišanas vācu rokās, pārcēlās liela daļa latviešu. Tur 1917. gada oktobrī tika nodibinātas divas latviešu teātra trupas, kurās bija darbojušies lielākā daļa no LPN teātra aktieriem. Acīmredzot, arī šī iemesla dēļ notika viesizrāde Tērbatā.
1918. gada rudenī teātra vadība konstatēja, ka pirmā sezona bijusi grūta. Pēc vadības uzskatiem, divi galvenie šķēršļi, kas kavējuši teātra darbību, bija materiālo līdzekļu trūkums un regulāra viesizrāžu sarīkošana “uz laukiem”. Materiālo līdzekļu trūkums ietekmēja gan teātra trupas lielumu, gan iestudējumu māksliniecisko kvalitāti. Mazskaitlīgās teātra trupas dēļ daudzreiz nevarēja iestudēt lielākus dramatiskos darbus. Repertuārs bija jāizvēlas tāds, kādu bija iespējams iestudēt tik lielai trupai, kāda tā bija. Savukārt, nelielās trupas un biežo viesizrāžu dēļ, jauniestudējumu darbs ritēja steigā, nogurumā un nebija pietiekami apmierinošs.
Nepietiekamo līdzekļu dēļ sezonas laikā nebija iespējams uzgleznot pietiekami daudz jaunu dekorāciju – izmantoja esošās, kas necēla izrāžu māksliniecisko līmeni. Starp citu, rudens sezonā par teātra dekoratoru uzaicināja mākslinieku Arvīdu Plotnieku (1899–?1942), kurš vēlāk strādāja par zīmēšanas skolotāju Valkas pilsētas skolās: 1920.–1926. g. Valsts Valkas vidusskolā un 1920.–1934. g. I pamatskolā.
Kā atzīst mūsdienu pētnieki, tad nenovērtējams pozitīvais aspekts laikā, kad latviešu politiskā darbība bija ļoti stingri ierobežota, bija tas, ka LPN teātris kļuva par sabiedriskās un kultūras dzīves centru. Bez tam – teātra izveidošana daudzus latviešu aktierus faktiski glāba no bada.
Tiklīdz radās labvēlīgi apstākļi, lai dotos uz Rīgu, Latviešu pagaidu Nacionālā teātra aktieri 1918. gada decembrī no Valkas aizbrauca.
Vēlāk šī teātra trupa kļuva par vienu no 1919. gadā izveidotā Latvijas Nacionālā teātra pamatiem.
Ligita Drubiņa,
Valkas novadpētniecības muzeja
izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja
